Es Jums pastāstīšu mazu noslēpumu. Es, kā maza meitene būdama, stiepu mājās visu dzīvo radību, lai tai palīdzētu. Man ar mammu jau bija atstrādāta frāze: "Mammu, Tu tikai nedusmojies!" Pēc tam sekoja jautājums: "Nu? Cik daudz un ko?" Mūsu mājas gana bieži bija vieta, kur satikt jaunus saimniekus, tiem dzīves pabērniem, kuri atradās uz ielas,paldies mammai. Tagad ir pagājuši 20 gadi no tā brīža, kad esmu sākusi mājās kā padsmitgadīgs skuķis stiept tos, kam bija vajadzīga palīdzība un kuriem es nevarēju paiet garām jau tajā laikā. Tad nu, lūk - visi tie, kas šonedēļ piedalījās ar mums piketā, visas, visas manas mīļās dzīvnieku aizsardzības organizācijas, kas, neskatoties ne uz ko, spēj sagrupēties, atrauties no saviem darbiem, kārtējā laika savai ģimenei un nostāties plecu pie pleca... Ziniet kā ir - reti jau ir, ka tie mazo bērnu sapņi piepildās, reti... Bet man ir jāsaka, ka man dzīvē ir paveicies. Lai gan darbs, ko mēs darām dzīvnieku labā, ir ar ļoti smagu un sūru garozu, tikpat mīksts ir mīkstums.
Es gribu pateikt paldies visiem tiem deputātiem, kuri šonedēļ izlēma balsot dzīvnieku interesēs. Es gribu pateikt paldies partijai "Stabilitātei", jo viņi - visa frakcija - iznāca pie mums un tieši pajautāja: "Kas ir tas, kas Jūs neapmierina un kas ir tas, par ko mums jābalso?" Tieši un konkrēti pajautājot! Jo - jā, jā - iepriekš mēs viņiem visiem bijām izsūtījuši gana daudz dokumentācijas, ar ko iepazīties.
Man gribas ticēt tam, ka arī turpmāk šī sadarbība veidosies par labu dzīvniekiem, nevis lobijiem, nevis kādam biznesa interesēs, bet tieši dzīvniekiem par labu. Jo tieši tas ir tas, kas mūs visus ir nolicis bez maz četrrāpu pozīcijā iet atkārtoti uz Saeimas ēku un piketēt, atkārtoti paust publiski savu viedokli. Un ziniet, mīļie Ķepu atbalstītāji, līdzcilvēki - mums visiem iekšā mīt tāda latvieša "nu man jau tik traki nav", "es jau varu paciesties", "gan jau es..." Ziniet? Mēs kā dzīvnieku tiesību aizstāvji par dzīvnieku tiesībām cīnāmies daudzu, daudzu gadu garumā un ļoti bieži ir bijusi šī te doma "nu, ko tad mēs, vai tad mēs kaut ko varam panākt?" Un iedomājieties? Todien mēs to panācām. Vismaz vienu daļu, kas neaizies tālāk uz trešo galējo lasījumu. Mēs esam saņēmuši solījumus no deputātiem, ka tiks virzīti grozījumi dzīvnieku audzētājiem, vairotājiem, pavairotājiem, jo tas ir pirmais solis, kas ir jāsper, ja mēs gribam sakārtotu šo te jomu. Pats, pats pirmais. Jo ne biedrību, ne patversmju nebūtu nepieciešams Latvijā, ja netiktu masveidā ražoti dzīvnieki. Tāpēc par Ziemassvētku brīnumiem, mīļie!
Un noliksim katrs malā to savu latvieti - mazo, kluso, pelēko un parasto. Sadosimies rokās kopā ar domubiedriem un iesim, lai tur vai lūzt, vai plīst, jo tikai kopā, plecu pie pleca nostājoties, mēs varam sajust un saredzēt viens otru.
Un ticiet man - arī deputāti ir cilvēki un arī viņi spēj to saredzēt un sajust. Paldies viņiem par to!
Sirds siltus, mīļus, ģimeniskus Ziemassvētkus, dārgie draugi.
Gundega