Starp visiem laimīgajiem notikumiem Ķepās mēs nevaram aizmirst par problēmām un realitāti.

Rubrika "Gundega Runā"
('Longread')

Bumba ar laika degli.
Jebkura lieta, jebkura darbība rada sekas.
Arī "Lieldeviņzares" sakarā.
Pēdējos pāris gadus mēs jutām gana daudz problēmas, kas ilgstoši netika risinātas saistībā ar "Lieldeviņzari".
Daudzu cilvēku sūdzības par antisociāliem suņiem, par problēmsuņiem, kas nopirkti, kur saimniekiem liels laiks un nauda jātērē dzīvnieku socializācijā.
Tam tā nevajadzētu būt? Jā, tam tā nevajadzētu būt. Diemžēl dzīvnieku pārprodukcija mūsu valstī ir milzīga. To parāda arī pavasarī liktā informācija par Eiropas Savienības regulu.
Šoreiz par pašu "Lieldeviņzari" un kopaina situācijai.
Jā, mēs bijām vieni no tiem, kas Saeimas komisijas sēdēs par Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumiem likām galdā sausus faktus par "Lieldeviņzari". Zvanījām un rakstījām sūdzības Pārtikas un veterinārajam dienestam, un lūdzām šo te problēmu sākt risināt, jo, atstājot viņu pašplūsmā, kas zina.. pēc pusgada, gada vai diviem 100 suņu vietā būtu 300, 400, 500. Līdz kādam skaitlim ir normāli?! Līdz kādam skaitam dzīvnieku viens cilvēks spēj apkopt kvalitatīvi? Un šeit nav jautājums tikai par ēdienu trauku nolikšanu, ūdens ieliešanu un sūdu savākšanu, bet arī par darbu ar paša suņa mentālo stāvokli.
Šobrīd Ķepās no 48 suņiem lielākā daļa ir aizbraukuši mājās. Ir palikušas 2 korgiju meitenes, 1 šiperke un 10 "austrāļi". 13 no 48. Visi - kastrēti/sterilizētas, katrs ar savām uzvedības problēmām, ar kurām jāstrādā būs vēl kādu laiku. Pārējiem - pārējie ir iekārtoti un pie vietas, laimīgi ar saviem saimniekiem, daudz darba.
Situācija ar Slokas patversmi mani šokē un izbrīna. Kāpēc? Tāpēc, ka manā uztverē patversmēm būtu jābūt atvērtām komunikācijai ar sabiedrību. Atvērtām vietām, kur cilvēkiem braukt palīdzēt un ieraudzīt, jā - reizēm ļoti skarbu, realitāti. Kāda tā arī bija "Lieldeviņzares" sakarā. Tik tiešām skarbu. Jo - katrs suns ir pelnījis atbildīgas mājas un mīlošu saimnieku. Katrs godprātīgs audzētājs savus kucēnus atdos tikai uz labākajām mājām un tikai sagatavotus tām, ar elementārajām priekšzināšanām un socializāciju. Bet suns, kas ir dzīvojis lauku vidē un nekad dzīvē neko citu kā savu vienu saimnieci, kādu palīgu nav redzējis, nav gatavs. It īpaši, ja mājās dodas jau krietni lielākā vecumā, nekā 3 mēneši.
Skumjākā daļa.
Jā, mūsu valsts nebija spējīga un nebija gatava finansēt "Lieldeviņzares" suņu izņemšanu, kā rezultātā 48 suņu vakcinācija, reģistrācija LDC, sterilizācija gulstas uz patversmes budžetu un ziedotāju pleciem. Jā, šī visa sakarā mēs esam iebraukuši parādos, ar kuriem cīnīsimies vēl kādu laiciņu. Par tiem Jūs informēsim citā, atsevišķā postā.
Ja Jūs zinātu tās šausmas, kā jutās suņi, ieraugot svešus cilvēkus, svešu vidi, svešus voljērus, neko Tev pazīstamu un tuvu.
Un tad, kā apskaidrība no skaidrām debesīm, mēs sapratām, ja šos suņus nesāks socializēt te, tagad un tūlīt, tad var būt par vēlu.. Un tieši to arī mēs darījām.
Es gribu pateikt paldies ikvienam cilvēkam, kas pie mums brauca, kas gāja ar viņiem mīļoties, sēdēt, runāt, lasīt grāmatas, veda kārumus un pārtiku. Šī kopības sajūta smagajā situācijā palīdzēja mums Ķepām - gan man, gan kolektīvam, to visu izturēt. Jo papildus 48 suņi, pie 100+ bija gana daudz un liels pārbaudījums arī mums pašiem. Gan emocionāli, gan finansiāli, strādājot ar mūžīgu pārslodzi.. izturot 101 veida provokācijas, 101 sūdzību, apmelojumu, apzinātu neslavas celšanu. Bet nu lielākā daļa no tā ir aiz muguras. Man joprojām gribas aicināt sabiedrību - joprojām katram patversmē esošajam sunim un, neskatoties, kur viņš atrodas, ir vajadzīgs Tavs plecs, Tavs atbalsts. Jo patversmē darbinieki spēj nodrošināt elementāro aprūpi, pabarot, padzirdīt, izvest pastaigā, samīļot, savākt kakučus. Bet tieši ar to individuālo komunikāciju, pēc kuras katrs no šiem dzīvniekiem ir izslāpis, nodrošināt ir ļoti grūti, jo vienmēr pietrūkst finanses, lai algotu papildus darbiniekus, kas varētu profesionāli to darīt. Tāpēc mēs aicinām atrast laiku reizi nedēļā, reizi mēnesī vai reizi pusgadā - braukt ciemos! Iet sēdēt pie tiem, kas visbailīgākie. Pie tiem, kuriem cilvēks savas darbības vai bezdarbības dēļ visvairāk ir nodarījis pāri.
Bet te nu maza atskaite, kā tad korgiji devās uz mājām un kā tad viņiem šajās jaunajās mājās iet.

https://www.facebook.com/story.php?story_fbid=863279079176648&id=1000648...

Es gribu pateikt paldies ikvienam, kas adoptēja, kas izturēja stingro atlasi, un apzinājās, ka tas būs darbs, nevis dienu, bet nedēļu, mēnešu garumā, lai iegūtu sev labu draugu un cīņubiedru uz vairākiem gadiem!

https://www.facebook.com/watch/?v=1215748959419576&rdid=oF9BFfGG2uE0DxTL