Es MĪLU desmaizi.
Es MĪLU rītos ilgi pagulēt.
Es MĪLU sniegpulkstenītes pavasarī.
Es MĪLU suņus.
“MĪLU” – tik spēcīgs, nokrāsām bagāts un plaši lietots vārds.
Manā uztverē – ja tu kādu MĪLI, tad darīsi visu iespējamo, lai otrs justos labi, ērti, droši un patīkami. Mīlestība ir rūpes par otru, nepakļaujot viņu ciešanām – ne emocionālām, ne fiziskām.
Bēdīgi slavenās dzīvnieku audzētavas “Lieldeviņzare” saimniece apgalvo, ka mīlot suņus...
Vai tiešām “MĪL”?
“Mīl” vakaros salikt savus suņus mazā būrītī bez ūdens un ēdiena, aizvērt būra durtiņas un doties prom, lai parādītos tikai kaut kad no rīta puses?
“Mīl” pārdot nesociālus kucēnus par pamatīgu naudu?
“Mīl” krāpt cilvēkus, uzdodot par tīršķirnes dzīvniekiem suņus, kam ar šķirnes iezīmēm pat vizuāli maz kopīga, toties ciltsraksti safabricēti labu labie?
Vai tiešām tāda ir MĪLESTĪBA?
Šis ir kārtējais milzu mēroga skandāls saistībā ar dzīvnieku audzēšanu Latvijā. Tieši šo jautājumu sakārtošanu jau vismaz pāris gadu desmitus mēģina panākt dzīvnieku aizstāvji. Jo mēs neuzskatām, ka vairot dzīvniekus šādos necilvēcīgos apstākļos, turklāt naudas dēļ, ir pieņemami!!!
Stāsts ir par SUŅIEM, nevis par glītiem jaunuzceptiem voljēriem, kuros uz divām nelielām suņu būdām pretendē padsmit astaiņi. Stāsts ir par SUŅIEM, kuri salikti šauros būros pat bez iespējas padzerties. Stāsts ir par SUŅIEM, kam būros nav iespējas nokārtoties citur kā vien zem sevis un turpat arī gulēt. Par to ir šis stāsts un mūsu – dzīvnieku aizstāvju – cīņa!
Nav runas par kucēnu tirgošanu, bet ir runa par pircēju krāpšanu, patvaļīgi (un, visticamāk, arī asinsradnieciski) sakrustojušos suņus uzdodot par tīršķirnes eksemplāriem. Turklāt, par antisociālu dzīvnieku pārdošanu, tādējādi radot problēmas, sāpes un ciešanas jaunajiem saimniekiem. Visi taču jau zinām par korgijpusaudzi Vinniju, kurš jau otro reizi pamucis no saimnieka un nu viens panikā bēguļo pa galvaspilsētas ielām. Kāpēc viņš tā dara? Jo savā iepriekšējā dzīvē nav redzējis nevienu citu, izņemot savu audzētāju, kura taču “tik ļoti, ļoti mīl suņus”, ka tur viņus vecā lopu kūtī un baro ar ēdiena atliekām.
Šis stāsts ir par ATBILDĪBU. Šis stāsts ir par GODAPRĀTU. Šis stāsts ir par dzīvnieku LIKTEŅIEM.
Un labturību. Vārds “labturība” nebūt nenozīmē tikai pilnu punci. Labturība – tā ir arī socializācija, pastaigas, saskarsme ar cilvēkiem un citiem dzīvniekiem, profilaktiska apstrāde pret parazītiem, regulāra veterinārā aprūpe un palīdzība. Nevis tikai valstī par obligātu noteiktās trakumsērgas vakcīnas ievadīšana.
Iespējams, ka audzētāja mīl suņus. Pēc savas izpratnes. Kā peļņas avotu.
Bet tagad – nedaudz matemātikas.
Dots – 105 suņi. Cik stundas katru dienu jānostrādā, lai katram no šiem dzīvniekiem veltītu kaut 20 minūtes laika?
35 stundas! Diennaktī nav tik daudz laika, lai cilvēks spētu par šiem dzīvniekiem elementāri parūpēties.
Ziniet, ja tāda ir mīlestība, tad naids nemaz nav vajadzīgs...
Mēs esam 21. gadsimta sabiedrība. Sabiedrība, kurai laiks mācīties RŪPES. Rūpes ne vien pašiem par sevi, bet arī par apkārtējiem. Mums jāmācās atšķirt labais no ļaunā, pareizais no nepareizā, mīlestība no izdevīguma.

✨️ Ziedojumiem bankā:
DZĪVNIEKU AIZSARDZĪBAS BIEDRĪBA „ĶEPU-ĶEPĀ”
Ziedojuma konts: LV37HABA0551030617983
Reģistrācijas numurs: 40008176673
BIC/swift kods: HABALV22
Pay Pal ātrais maksājums: PayPal.Me/kepukepa
pay pal: dzab_kepukepa@inbox.lv
Jelgavas novads, Salgales pagasta Rēvici

https://play.1188.lv/pasmaju-tv-sovi/360tv-zinnesi-58/kads_liktenis_saga...