✨️
A Iepazīsimies?! Mani sauc Samsons, es esmu Tibetas mastifs. Šodien es Jums ļoti gribu ko lūgt un izstāstīt! Vai spēsi tam veltīt 10 minūtes sava laika?
Šis būs stāsts par mani, to kā redzu es.
Esmu Ķepu galvenais Vārtu sargs, jo mans voljērs atrodas tieši pie pašas ieejas, tāpēc es Jūs visus redzu ik dienu.
Es atceros, kā šeit nokļuvu, bij' garš un tāls ceļš, tad es satiku savu audzētāju, kura tikai nogrozīja galvu un runāja kaut ko par eitanāzijas poti, manis likvidēšanu, jo neesot vietas kur mani likt… Godīgi? Man bija bail, es biju dusmīgs un jutu to visu ar ikkatru spalviņu.
Mans nodarījums? Es atļāvos iekost svešam divkājainam Dievam, sargājot savējo māju - tas mani gandrīz vai lēma nāvei…
Mani atveda šeit, mana saimniece izrunājās ar to svešo… ar tiem, kas tagad man paši tuvākie, bet par to pēc tam. Atvēra mašīnas bagāžnieku, es uzbozu spalvu un saraucu degunu, tikai tik nedaudz, bet tas tika pamanīts, pietam - tā svešā mani atļāvās apsaukt. Viņas runāja, mana saimniece raudāja, viņas atkal runāja. Es sapratu, ka nu būs beigas - stīvām kājām gāju pa vidu, visu apostīju, klausījos simtiem dažādās balsīs, kā cita caur citu man sauca: ”Ko Tu šeit meklē? Tevi arī atveda?! Brauc prom, mūsu šeit gana! Nemaz nediktē savus noteikumus! Tu esi tik liels! Man bail!” Man kļuva neomulīgi.. Šeit ir tik daudz citu suņu! Kāpēc? Ko viņi šeit dara?!
Tad nu mani ielika voljērā, kvadrāts ar 6 boksiem. Rindas kārtībā visi nāca ostīties un iepazīties. Es gulēju stūrī un pat necēlos, mana saimniece mani atstāja dzīvnieku patversmē…
Es atteicos ēst un nevēlējos komunicēt.. Nākošajā dienā viņi rindiņā nāca ar kārumiem, šo to apostīju, šo to pagaršoju un izspļāvu. Bij' pienācis mans laiks doties pastaigā, bet ha! - es pacentos ieķert ar vienu zobu viņai celī! Tiku nolamāts un principiāli pieāķēts pie siksnas, patiesāk jāsaka - divām. Tā nu mani izveda staigāt, brīvība bij' tik vilinoša, es pat uz brīdi aizmirsu, ka esmu nodots…
Atpakaļceļā es paņēmu kārumu - šausmīgi gribējās ēst.. Šie jaunie divkājainie Dievi bij' savādāki, viņi mani saprata no pusvārda…
Atpakaļ voljērā es negribēju, ne pa kam… Nedaudz pacīkstējies un mēģinājis uzlekt salto, pirueti, tad niknu rūcienu… Viņi nebaidās…! Tiku ielocīts voljērā - kā mazais ezis… Tā tas turpinājās nedēļu… Tad man radās ģeniālākā doma, es izgrauzu voljēru - dēļi lidoja uz visām pusēm kā smalkas skaidas, elektrības vads tika pārrauts, acis nepamirkšķinot, un es mēģināju izsprausties laukā. Man šeit riebjas, visa ir par daudz.. izņemot cilvēkus - man pietrūkst manas ģimenes, es dodos pie viņiem…! Mans mēģinājums tika apturēts, tiku pārvietots un kļuvu par Vārtu sargu, vismaz man tā sevi patīk dēvēt.
Ir pagājis labs laiks, esmu sapratis, ka divkājainie Dievi ir dažādi un patiesībā man ļoti paveicies - ar mani iziet staigāt, pabužina, bet sveši baidās, jo es nelaižu garām izdevību pārbaudīt, kurš šeit ierodas ar labiem, kurš - sliktu nodomu vadīts…
Esot šeit, es esmu ticis ārstēts, man veiktas operācijas acīm, izmeklējumi sirdij, kājām… Tagad ikdienā lietoju zāles, garšīga konservā servētas, kā labākajos Parīzes namos! Katru dienu tiek uzkopta mana mājvieta, glauni? Man vismaz tā šķiet!
Kompānija šeit raibu raibā, mazi, lieli, rejoši, zviedzoši, ņaudoši un katrs ar savu stāstu, stāstu - kā nokļuvis šeit.. Tikko mans vecais kaimiņš Barss devies mājās, dzirdēju, ka Dievi netic savām acīm, jo Barss ir ar smagām dzīves atstātām sekām dvēselē, kā jau lielākā daļa šeit.
Nesen dzirdēju Ķepu mammas runājam, ka jāpievelk jostas vēl vairāk. Vai zini, ko tas nozīmē? Tas ir slikti, jo jau kādu laiku dzirdu satrauktas Dievu sarunas, ka jādzīvo ļoti taupīgi! Dievi baidās, ka kādu dienu mūs nebūs ar ko pabarot. Bij' pat nedēļa, kad man netika manas kāju zāles - to es sajutu.. garāka pastaiga man atkal bij' kļuvusi stīva un sāpīga, bet tad, pateicoties kādam citam Dievam, zāles skapītī atkal parādījās.
No Barsa, kurš devās mājās, zinu, ka mums ir paveicies, jo esam šeit! Ir citas patversmes, kur mums neļautu tik ilgi dzīvot, kur nemeklētu zāles, vitamīnus…kur nebūtu brokastīs kraukšķīši, vakariņās gaļiņa un zāles burvīgajos konservos.. Es nezinu - kāpēc tā.
Esmu dzirdējis, ka vēsturē Dievi ir šāvuši cits citus dēļ valodas, ādas krāsas, rases. Bet mūs? Kāpēc jānogalina mūs? Mēs taču šeit radāmies, jo Dievi tā izlēma?!
Tik daudzus no mums atved šeit, tikko atbrauca 7 mazi, slimi kucēni. Dievi skumst,jo mazuļiem nepieciešama kvalitatīva pārtika, kuras ir palicis ļoti maz…
Hei, Dievi, kas šo lasa, vai zinājāt, ka no katras Jūsu izvēles ir atkarīga mūsu nākotne?
Es zinu, ka novembris ir patriotu mēnesis, tāpēc es kā galvenais Vārtu sargs Ķepās Jūs ļoti lūgšu - mūsu Ķepu Dieviem ir ļoti grūti savilkt galus. Šobrīd rēķini par mūsu ārstēšanu, barošanu, kaut kādiem mistiskiem nodokļiem karājas gaisā. Barss, kurš dzīvojis arī citā patversmē, teica, ka tas nozīmē mūsu beigas, bet es vēl negribu beigas, es vēl ticu, ka arī kādam sirdsgudram, drosmīgam milzim kā man būs iespēja nodzīvot sev atvēlēto laiku līdz galam. Starp citu, vai zināji, ka Tev nav obligāti jābrauc šurpu? Tu vari mūs atbalstīt attālināti, mūsu Dievi zinās, kas vairāk nepieciešams, bet, ja nebaidies no mana dobjā VUF!! , brauc ciemos un atved, lūdzu, garšīgās ņammas un zāles. Mūsu šeit ir vairāk kā Tu spēj iedomāties..

▫️▫️▫️▫️▫️▫️▫️▫️▫️▫️▫️▫️▫️▫️▫️

✨️ Ziedojumiem bankā:
DZĪVNIEKU AIZSARDZĪBAS BIEDRĪBA „ĶEPU-ĶEPĀ”
Ziedojuma konts: LV37HABA0551030617983
Reģistrācijas numurs: 40008176673
BIC/swift kods: HABALV22
Pay Pal ātrais maksājums: PayPal.Me/kepukepa
pay pal: dzab_kepukepa@inbox.lv
Jelgavas novads, Salgales pagasta Rēvici